Pilsēta kā Pluriversitāte

Kas ar pilsētu notiek brīdī, kad to aplūko kā daudzveidīgu mācīšanās vidi? Kas ar skolu notiek, kad no klases telpām to izvērš uz āru un izšķīdina pilsētvides audumā?

Indiešu autore Suzanna Arundhati Roy raksta:

“Lai kas arī šis CORONA vīruss būtu, tas ir licis varenajiem klanīties un apstādinājis pasauli, kā to nav spējis izdarīt nekas cits. Mūsu prāti vēl arvien haotiski dzenas uz priekšu un atpakaļ, ilgojoties atgriezties normālajā, mēģinot nākotni pielipināt pagātnei un atsakoties atzīt sakāvi. Bet šī sakāve eksistē. Un visa šī izmisuma un sāpju vidū atrodas mūsu iespēja pārdomāt un kritiski analizēt to pašiznīcināšanās mašīnu, ko cilvēce pati priekš sevis ir uzbūvējusi. Nekas nevarētu būt sliktāks par atgriešanos pie normālā."

Pēkšņi neiespējamais ir kļuvis iespējams. Neredzamais tapis redzams un otrādi. Tajā pašā laikā tas, kas kādreiz šķita tik pašsaprotams un pieejams ar vienas rokas stiepienu, ir kļuvis neiespējams un nesasniedzami tāls.  Ja uz šodienu mēs paraudzītos no tām vietām, kurās individuāli un kolektīvi atradāmies vēl pirms diviem gadiem, visai ticams, ka daudziem pašlaik notiekošais šķistu neiedomājams.

Mūsu vietas ir apgrieztas kājām gaisā un samainītas vietām. Guļamistabas ir kļuvušas par diskozālēm, balkoni par filmu ierakstu studijām un viesistaba - par visu pārējo un neko reizē. Parki un meži ir kļuvuši par mūsu glābiņiem, kas līdzīgi kā raķetes sola mūs aizvest no pilsētām, kas kļuvušas par jebkura militāra saspīlējuma placdarmu. Tam visam pa vidu lielāko līderību izrāda pusaudži, kuri mūsu sejās kliedz: 

"STOP! Mēs vēlamies nākotni ar nākotni, nevis nākotni, kas kā ierocis pielādēta ar tikai un vienīgi pret sevi pašu vērstu iznīcību."

Ja no vakardienas pozīcijām šodiena var likties nereāla un liek mums ilgoties pēc normālā (lai kas tas arī būtu), tad raugoties no rītdienas pozīcijām, šodiena ir pilna ar pamatotām iespējām iztēloties neiztēlojamo un radīt priekšnoteikumus tieši citādā, nevis ierastā kļūšanai par normu.

Šādi kartētas domāšanas teritorijas epicentrā atrodas izglītība kā mūsu cilvēciskās sugas viena no pamata iezīmēm. Tieši ar tās palīdzību cilvēce ir uzbūvējusi pasauli pasaulē, ar to saprotot visas mūsu radītās artefaktoloģiskās sistēmas, kas ontoloģiski turpina radīt (transformēt) ne vien sevi, bet arī to radītājus – mūs.

Caur kādiem artefaktiem un to sistēmām realitātē ir ienesta kultūra un sociāli materiālās prakses, kādās esam uzaudzināti? Kā šo kultūru un dzīvesveidu ietvaros radītie artefakti atgriezeniski ir radījuši un turpina radīt to radītājus? Šādu jautājumu kontekstā izglītība, kas ir nesaraujami saistīta un atgriezeniski izrietoša no visa augstākminētā, ir fundamentālā līmenī uzskatāma par dizaina projektu. Līdz ar to jautājums, ko īsti nozīmē izglītība, iegūst īpašu nozīmi.

Domājams, ka lielākajai sabiedrības daļai ir skaidrs, ka pašlaik notiekošais atstās dziļas pēdas un liks no jauna domāt, kā mēs mācamies, kāpēc mēs to darām, kas mums tuvojas no nākotnes un kāda veida kolektīvās inteliģences projekts (izglītība) ir nepieciešams, lai sabiedrība kopumā un individuāli būtu spējīga šai nākotnei adaptēties un mazināt tās negatīvās ietekmes, ilgtspējīgi un jēgpilni konfrontējot tās mestos izaicinājumus.

Cēsu Pluriversitāte ir mēģinājums atbildēt šādiem izaicinājumiem. Tā ir izglītības aktivitātēs bāzēta iniciatīva, kas pēta kopienu stiprināšanā balstītas pieaugušo izglītības pieejas un tā vietā, lai Cēsīs uzbūvētu jaunu ēku, vēlas radīt tādus pilsētvides apstākļus un zināšanu kopienu, kas visas Cēsis pārveidotu par alternatīvu mācīšanās vidi.

Cēsu Pluriversitāte uzdod vienkāršu jautājumu: 

“Kādas nākotnes mums tuvojas un kas mums ir jāiemācās, lai varētu tām adaptēties?” 

Spriežot pēc notiekošā visapkārt, ir pamats uzskatīt, ka šādā kontekstā formālā Universitāte kā izglītības institūcija piedzīvo krīzi vārda visplašakājā nozīmē. Cēsu Pluriversitāte ir paredzēta, lai de-re-konstrukcijas ceļā (to unlearn in order to relearn) transformētu vispārpieņemtās augstākās izglītības pieejas un radītu apstākļus (environment of knowledge and landscape of care), kuros visas Cēsis kļūst par alternatīvu izglītības vidi, savienojot jau esošas un  nepieciešamības gadījumā radot jaunas vietas, tās padarot par Cēsu Pluriversitātes "fakultāšu auditorijām".

“Nevis SKOLA pilsētā, bet pilsēta kā SKOLA.”

Projekta mērķis ir, pielietojot daudzveidīgas dizaina pētniecības metodes, kolektīvi iztēloties tādu izglītību, kas ir informēta globālās kopsakarībās un fiziski situēta lokālās problēmās. Tās saturam jāveido kritisku, vietā bāzētu pedagoģiju, kas ir nepastarpināta un iederīga vietējā ainavā un sezonās. Tādējādi radot priekšnoteikumus ilgtspējīgu, pašpietiekamu un alternatīvu ekonomikas, sabiedrības un kultūras modeļu izveidei.

Šādam nolūkam izvēlētais laika mērogs ir 30 gadi, kas secīgi iedalīti četrās projekta fāzēs:

2019. gada augustā tika uzsākta pirmā iztēlošanās (pētniecības un konceptualizēšanas) fāze, kuras laikā, kopā ar vietējo un ārvalstu kopienu organizējot sabiedrībai atvērtas lekcijas, diskusijas, darbnīcas, seminārus, forumus un vasaras skolas, radīt tādu izglītības saturu, kas atgriezeniski rada pats sevi!

Projektu Cēsu Pluriversitāte realizē globāla kopiena, kas sevi izvēlējusies definēt kā “eksperimentālu neformālās izglītības pētniecības un dizaina projektu laikā, kas neesot piesaistītam konkrētām telpām, ir visdziļākajā līmenī saistīts ar savu mājvietu - Cēsīm”. Cēsu Pluriversitāte sevi materializē kā regulārus mācīšanās notikumus klātienē un tiešsaistē ar gada centrālo programmas aktivitāti - vasaras skolu, kuras laikā tiek izstrādāts nākāmā mācību gada plāns. Šādā tvērumā tas ir iteratīvs process, kas papildus augstākminētajam, pēta Cēsu publisko ārtelpu un kartē tās vietas, kurās ar mācību-kopienas dārzu palīdzību būtu iespējama “klašu” izveide. 

Līdz ar to Cēsu Pluriversitāte ir nekas cits kā cieņpilns ielūgums uz citādu un neformālu mācīšanos, kas tiecas realizēt Universitas jeb mācīšanās kopienas izveidi! Lai tam radītu adaptīvu, bet noteiktu akadēmisko struktūru, Cēsu Pluriversitāte ir vieta, kurā satiekas ģeogrāfija, dizains un filozofija.

Cēsu Pluriversitāte nav Cēsu projekts, vai projekts, kas atrodas Cēsīs - tas ir projekts Cēsis. Tā ir ideja, tas ir noslēpums, tā ir atmosfēra un tās ir ēku fasādes un zvaigžņotā debess. Tā ir domāšana, kas pilsētas centrā noliek pluralitāti kā demokrātijas, vides, veselības un mācīšanās nākotni.